Jaunumi

- Publicēts 29.04.2022.

Pūpolsvētdienas rītā Liepājā mūs sagaida Arvīds Vitāls – Liepājas būvvaldes vadītājs un Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles zvaniķis. Mums tiek dota vienreizēja iespēja – gan tuvplānā palūkoties un noklausīties katedrāles zvanu spēli, gan apskatīt Liepājas panorāmu no putna lidojuma.

Pati Sv. Trīsvienības katedrāle, veidota vēlīna baroka stilā ar klasicisma iezīmēm, ir slavena ar savām ērģelēm, kas būvētas 1758.gadā un pārbūvētas 1885.gadā, iegūstot kopskaitā 7000 stabuļu, 131 reģistrus un 4 manuāļus. Līdz 1912.gadam tās bija pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles, šobrīd tās ir pasaulē lielākās vēsturiskās mehāniskās ērģeles, kuras saglabājušās sākotnējā izskatā un nav pārbūvētas. Liepājas pašvaldība 2008. gadā nolēma Sv. Trīsvienības katedrāles ērģeles virzīt iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl, dievkalpojuma dēļ iespaidīgo ērģeļu tuvāka apskate šoreiz izpalika.

No vēju pilsētas debesu plašumiem atkal nolaidušies uz zemes, satiekam Ilzi Bernāti, Liepājas būvvaldes pieminekļu aizsardzības inspektori, kura mūs iepazīstina ar pārmaiņu procesiem Liepājas vēsturiskajā apbūvē.

Kā pirmais pozitīvais piemērs mūsu ceļā ir Liepājas centrā esošais t.s. Juliannas pagalms. Tā daļa no vēsturiskās ostmalas un šodienas promenādes, kur industriālās ēkas – tipogrāfija un sandaļu fabrika ar četru to īpašnieku pūlēm ir pārtapušas par atvērtu un pieejamu vietu ar biroju telpām, veikaliem, bāru un restorānu. Ar saukli – ar cieņu pret pagātni, bet skatu nākotnē bijušās ražošanas ēkas ir pārtapušas par vietu, kur dažādos pasākumos pavadīt laiku kopā ar draugiem un ģimeni.

Arhitektūru reizēm mēdz dēvēt par sastingušu mūziku. Nenoliedzami, Liepājā tās ir pārpārēm, bet liepājnieki ir gājuši vēl tālāk un iemūžinājuši savas pilsētas himnu – izlieti no bronzas, dziesmas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” varoņi – laivinieks, zārcinieks, vārna, telefonists un citi ir ērti izkārtojušies Kūrmājas prospekta garumā.  

Tālāk ceļš mūs ved cauri Liepājai, apskatot vēsturiskās apbūves metamorfozes.

Līdzīgi kā Kuldīgā, arī Liepājā pašvaldība kopš 2015.gada finansiāli atbalsta kultūras pieminekļu izpēti (apsekošanu, inventarizāciju, arhitektoniski vēsturisko izpēti), būvprojektu sagatavošanu un ēku vai to detaļu restaurācijas darbus. Dokumentācijas sagatavošanai līdzfinansējums ir 75 % no kopējām projekta izmaksām, bet ne vairāk kā 2000 eiro, būvdarbiem 75%, bet ne vairāk kā 20 000 eiro, savukārt atsevišķu detaļu, piemēram, vēsturisko būvgaldniecības izstrādājumu- logu, durvju u.c. elementu atjaunošanai – 50% no kopējām izmaksām, bet ne vairāk kā 2000 eiro.

Arī māksliniece Lienes Eltermanes ģimene tur rūpi par 1697.gadā celtu namu Liepājā, kurā iekārtotas gan dzīvojamās telpas, gan arī neliels mākslas salons.

Ne vienmēr uzreiz izdodas restaurēt visu māju kopumā, tomēr pat daļēja vēsturisko ēku vai to daļu, piemēram,  verandu, jumtu, logu vai pat tikai ārdurvju restaurācija ļauj saskatīt skaistumu, kas šīm ēkām piemīt, stimulējot īpašniekus un sabiedrību censties sasniegt vairāk.

 

Pozitīvi, ka pamazām pieaug gan īpašnieku vēlme ieguldīt līdzekļus vēsturisko ēku sakopšanā, kā arī tas, ka notiek īpašnieku maiņa, problemātiskās ēkas iegādājoties īpašniekiem, kas novērtē vēstures  mantojumu un ir gatavi ieguldīt līdzekļus tā atjaunošanā.

Ar savu pieredzi būvprojektu izstrādē vēsturiskām ēkām Liepājā  dalās arī arhitekte Ilze Mekša. Visaugstāko novērtējumu par savu darbu – zelta ananāsu jeb Latvijas arhitektūras gada balvu Ilze 2018.gadā ir saņēmusi tieši par vēsturiskās ēkas – Liepājas 1.ģimnāzijas atjaunošanu un pārbūvi.

Ilze stāsta, ka izdevies papildināt arī pilsētas vēsturi ar jauniem faktiem par Liepājas slavenākā arhitekta, kas veidojis tās veidolu, Paula Maksa Berči darbību, projektēšanas gaitā meklējot informācija par konkrēto ēku, izdevies atklāt, ka tās līdz šim nezināmais autors ir tieši Berči.

Protams, ka Liepājas apmeklējums nebūtu pilnīgs bez viesošanās pie pavasarīgās jūras un Piejūras parka apskate. Parks un tajā esošie objekti šobrīd atrodas aktīvā būvniecības stadijā – tiek bruģēti jauni celiņi un ievilkts apgaismojums, beigām tuvojas arī leģendārās brīvdabas estrādes “Pūt vējiņi” un kafejnīcas paviljona pārbūve.

Pieredzes apmaiņas pasākuma noslēgums šoreiz arī ir vēsturiskā ēkā – Hoijeres kundzes namā, kas sevī apvieno gan funkcionējošu 17.gs krogu, gan 17.–19. gadsimta interjera muzeju. Atjaunotā ēka savu slavu ir iemantojusi jau izsenis, pateicoties faktam, ka 1697.gadā  viesojoties Liepājā  t.s.  Lielās sūtniecības laikā tieši šeit ir apmeties Krievijas cars Pēteris I. Ēkas atjaunošanas gaitā veikti ievērojami restaurācijas un būvniecības darbi, un to gaitā atrasti vairāk kā simts dažādi arheoloģiskie atradumi, daļa no tiem ir izstādīti ēkā. Autentisku noskaņu rada gan Latvijā, gan ārvalstīs iegādātās un restaurētās mēbeles un sadzīves priekšmeti, kas šobrīd ieņēmušas savu pastāvīgo vietu ēkā. Kopumā šajā ēkā ieguldīti ievērojami līdzekļi. Pieredzes apmaiņas vizītē novērojām, ka labu rezultātu iespējams panākt arī ar daudz mazākiem ieguldījumiem, pašiem īpašniekiem aktīvi darbojoties un sistemātiski soli pa soli katru gadu veicot nelielus atjaunošanas darbus, kā tas ir izdevies vairākos, piemēram, ar Liepājas pašvaldības līdzfinansējumu realizētos ēku atjaunošanas projektos (Bāriņu ielā 23 un 31). 

Divas dienas Ogres Attīstības Biedrības biedriem bija iespēja iepazīt pieredzi, kā Kurzemes pašvaldības veicina vēsturisko ēku saglabāšanu un atjaunošanu. Pieredzes apmaiņa ir veids, kā saskatīt savas organizācijas stiprās un vājās vietas, paskatīties uz savām iespējām no malas, izvairīties no citu pieļautām kļūdām un iniciēt jaunas idejas. Līdzīgi pasākumi būtu veicami arī Ogrē, izglītojot un materiāli atbalstot vēsturisko celtņu īpašniekus vēl vairāk rūpēties par ēkām, kas, kontrastējot ar padomju laika apbūvi, atgādina par pilsētas kūrorta pagātni un piešķir tai īpašo, Ogres, savdabību.

Aktivitātes, kas vērstas uz organizācijas attīstību un kapacitātes stiprināšanu tika organizētas projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

- Publicēts 25.04.2022.

Turpinot Ogres Attīstība Biedrības pieredzes apmaiņas braucienus, 2022.gada pavasarī ceļš ved uz Kurzemi – Kuldīgu un Liepāju. Uz pilsētām, kuru pašvaldības ir daudz darījušas, lai iedzīvotājus izglītotu par vēsturiskās apbūves vērtībām un sekmētu to saglabāšanu un atjaunošanu. Un tā, aprīļa rītā, kad saule mijas ar pēkšņām puteņa brāzmām, ierodamies Kurzemes hercogistes galvaspilsētā, lai uzzinātu iespējami daudz par to, kas tiek piedāvāts kuldīdzniekiem, kuri dzīvo senajās ēkās vecpilsētā.

Kuldīgas Restaurācijas centrā, kas ir pašvaldības struktūrvienība, mūs uzņem Ilze Zariņa, šī centra vadītāja. Restaurācijas centrs ir izveidots pēc Kuldīgas novada domes iniciatīvas, lai nodrošinātu Kuldīgas vecpilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma autentiskuma saglabāšanu, veicot konservācijas un restaurācijas darbus un konsultējot iedzīvotājus par ēku saglabāšanu un uzturēšanu. Savu darbu Centrs uzsāka 2010. gadā.  Vēsturiskajā ēkā, kur Centrs atrodas šobrīd, tas nonāca pēc tam, kad ēka cieta ugunsgrēkā un neviens no īpašniekiem neuzņēmās  šo celtni atjaunot. Pašvaldība izdegušo ēku atjaunoja un Centrs ieguva plašas telpas, kurās izvietotas gan tā administrācijas telpas, gan darbnīcas – savdabīgas kopstrādes telpas, kur veco ēku īpašnieki var satikties, lai, ekspertu atbalstīti, strādātu kopā, atjaunojot savu ēku logus un durvis.

Kuldīgas pašvaldības pieeja, kas nostiprināta pilsētas apbūves noteikumos, paredz, ka vēsturiskā centra ēkās nav atļauts izmantot plastmasas logus, durvis un modernus apdares materiālus, kā arī rūpnieciski izgatavotus skārda izstrādājumus.

Mūsdienās, kad šķietami ātri visu var padarīt “skaistu”, izmantojot modernās tehnoloģijas un materiālus, tā ir “iešana pret straumi”. Tas nav viegli, tāpēc, lai materiāli atbalstītu ēku un to oriģinālo detaļu saglabāšanu, pašvaldība ir ieviesusi programmu, kas konkursa kārtībā piedāvā pašvaldības līdzfinansējumu 50% apmērā no darbu veikšanas izmaksām. Līdz 10 000 eiro paredzēti ēku nesošo konstrukciju atjaunošanai, bet ēku detaļu atjaunošanai līdz 5000 eiro. Ar ieinteresēto īpašnieku tiek noslēgts līgums, nosakot atjaunošanas darbu apjomu, termiņu un finansējuma apmēru, kas gan tiek izmaksāts tikai pēc darbu nodošanas. Līdz ar to īpašnieks uzņemas atbildību par līgumā paredzēto darbu savlaicīgu un kvalitatīvu pabeigšanu.

Protams, ka praksē šī programma iedzīvojās palēnām – pirmajā gadā, kad pašvaldība rīkoja informatīvu sapulci, lai iepazīstinātu ar šo iniciatīvu, uz pasākumu neieradās neviens no iedzīvotājiem. Tomēr pamazām kuldīdznieki sāka pievērst uzmanību pašvaldības aktivitātēm. Kā stāsta centra vadītāja – nākamajā gadā mēs uzcēlām informatīvo telti ielas vidū, un, lai tiktu tālāk, cilvēki bija spiesti iziet tai cauri, tādējādi ieraugot izvietoto informāciju un aprunājoties ar pašvaldības darbiniekiem. Tagad jau tā ir kļuvusi par pasaku ar nevis laimīgām beigām, bet gan turpinājumu – katru gadu ap 40 namīpašniekiem piedalās šajā programmā, sakopjot Kuldīgas seno apbūvi, savukārt pašvaldība tam paredz līdzekļus no sava budžeta. Izglītošanas nolūkos pašvaldība ir sagatavojusi gan apmācību filmas, kurās soli pa solim parādīts, kā pareizi atjaunot vēsturiskos būvgaldniecības izstrādājumus, gan izdevusi izglītojošo “Ceļvedi vēsturisko ēku atjaunotājiem”, kas satur informāciju gan par pašu ēku un to daļu atjaunošanas procesu un materiāliem, gan būvniecības procesa juridisko pusi, gan ieteikumus, kā piesaistīt finansējumu kultūras mantojuma sarakstā iekļauto ēku glābšanu. Tāpat ir izdota, bet pieejama arī elektroniski rokasgrāmatu arhitektiem, skaidrojot Kuldīgas pilsētas apbūves noteikumu piemērošanu.

Leģenda vēsta, ka virslogi virs durvju vērtnēm senāk kalpojuši kā katras mājas vietzīme – tumsā aiz stikla tika izvietots iedegts lukturis un katrai ieejai uz ielas veidojās savādāks gaismas raksts, ko noteica atšķirīgie virsloga rāmja zīmējumi. Tas esot kalpojis par drošu zīmi, kā iedzērušiem vīriem, atgriežoties mājās no kroga, atrast pareizo ieeju…

Pastaigā pa vecpilsētu Ilze Zariņa mūs iepazīstina ar labajiem un ne tik labajiem piemēriem, kā atjaunotas senās ēkas vai to daļas.

Skatu uz pilsētu no augšas piedāvā Adatu tornis – daļa no muzeja, kas iekārtots vecās adatu fabrikas telpās, par kuru pirmās ziņas atrodamas jau no 1874.gada kā “Hiršmaņa adatu fabrīķi”. Savu uzplaukumu tā sasniedza 1888.gadā, kad nodarbināja 155 strādniekus un saražoja 103 miljonus adatu vairāk kā 50 000 cara rubļu vērtībā. 20.gadsimta sākumā konkurences dēļ bizness panīka un ēku nopirka Kuldīgas pilsētas valde, kas tajā ierīkoja policijas pārvaldi, pasta un telegrāfa kantori, kā arī pilsētas ierēdņu dzīvokļus. Padomju laikā ēka bija daļa no Kuldīgas slimnīcas, bet pēc tās slēgšanas šeit – Adatu tornī – ierīkots muzejs, kas veltīts adatu izgatavošanas vēsturei un adatu daudzveidīgajam pielietojumam medicīnā, atskaņošanas industrijā un, protams, apģērbu ražošanas industrijā no sendienām līdz par mūsdienām.

Viesojāmies arī Kuldīgas muzejā, kas iekārtots ēkā, kas celta kā bagāta uzņēmēja vasaras mītne ar skatu uz Ventu. Rūpīgi atjaunota, tā ļauj  ne vien ielūkoties pārtikušas ģimenes dzīvē 20.gs sākumā, bet vēsta arī par Kuldīgas pilsētas un novada vēsturi.

Dienas noslēgumā apmeklējām darbnīcu kvartālu. Piemēram, skārdnieku darbnīcā, kur Kuldīgas vienīgais meistars Agris Zeidlers iepazīstināja, kā tiek izgatavots viss – sākot ar parastām notekcaurulēm un palodzēm un beidzot ar sarežģīti rotātiem skārda ieejas jumtiņiem un notekcauruļu rotājumiem.

Iespējams, ka Kuldīgas īpašais šarms slēpjas apstāklī, ka pilsēta netiek atjaunota kā spoža konfekte ar ko iekārdināt tūristus, bet tajā ir saglabāta dzīva vēsturiskā patiesība, pat tad, ja tai ir nodrupis apmetums un šķības koka durvis. Tā nav nabadzība, par ko tā bieži tiek uzskatīta ( – ārprāts, kāpēc šo nolupušo māju nevar nokrāsot?), bet gan attieksme. Un, lai gan tas mēdz radīt arī problēmas, tomēr, līdzīgi kā Cēsīs, šāda pilsētvide piesaista jaunus iedzīvotājus, kas izvēlas dzīvi klusākā un autentiskā vidē un iegādājas vecās Kuldīgas mājas, lai kopā ar tām sāktu savādāku, piepildītu dzīvi.

Pieredzes apmaiņas pasākumi ne tikai stiprina Ogres attīstības biedrību – biedru saliedētību un kompetences, bet arī rosina uz jaunām iniciatīvām.

Secinām, ka kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana notiek savstarpēji sadarbojoties, Kuldīgas novada pašvaldība šo risina ne tikai izdodot saistošos noteikumus un ierobežojot vēsturisko māju īpašniekus, bet rada iespēju izmantot pašvaldības daļēji algotus speciālistus, kuri apmāca māju īpašniekus pašiem atjaunot vecos logus, kuri izveido vecos skārda elementus ēkām, ir iekārtojuši darbnīcu ar paraugiem un informatīviem materiāliem, daļēji finansē iedzīvotāju iniciatīvas. Labie piemēri pilsētā mudina arī citus māju īpašniekus atjaunot vēsturisko ēkas seju.

Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņa tika organizēta projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

- Publicēts 10.02.2022.

2021.gada nogalē Ogres Attīstības Biedrība ir izdevusi grāmatu “OGRE.VASARNĪCU STĀSTI” un tā pieejama visās Ogres novada bibliotēkās, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kā arī par ziedojumiem saņemama radošajā kvartālā PASTS un Ogres Vēstures un mākslas muzejā.

Grāmatu iespējams saņemt ar piegādi apmaiņā ar ziedojumu biedrībai, atstājot ziņojumu šeit.

Projekta īstenošanu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Ogres Vēstures un mākslas muzejs, kā arī Ogres Mūzikas un mākslas skola.

- Publicēts 09.02.2022.

Darbnīcas pieaugušajiem, tematiski veltītas mūsu māksliniekam, mākslas pedagogam Vilhelmam Purvītim,
kura 150. jubileju svinam 3.martā!
 
4.marts plkst.17:00 – 20:00 KRĀSA. GLEZNIECĪBA.
Meistardarbnīcas vadītāja Astra Rubene. Dalības maksa 20EUR, vietu skaits 6 dalībnieki.
Pieteikšanās līdz 27.februārim
 
5.marts plkst.11:00 – 14:00 FOTO UZ AUDUMA.
Meistardarbnīcas vadītāja Līga Veide-Nedviga. Dalības maksa 25EUR, vietu skaits 6 dalībnieki.
Pieteikšanās līdz 27.februārim.
 
12.marts plkst.11:00 – 14:00 GAISMAS OBJEKTS.
Meistardarbnīcas vadītāja Signe Kraukle. Dalības maksa 25EUR, vietu skaits 4 dalībnieki.
Pieteikšanās līdz 4.martam.
19.marts plkst.11:00 – 14:00 PAVASARA ROTAS.
Meistardarbnīcas vadītāja Kristīne Japiņa. Dalības maksa 20EUR, vietu skaits 6 dalībnieki.
Pieteikšanās līdz 12.martam.
 
26.marts plkst.10:30 – 13:30 un 14:30 – 17:30 KERAMIKA. ANGOBAS GLEZNIECĪBA un SGRAFITO.
Meistardarbnīcas vadītāja Zane Zariņa. Dalības maksa 25EUR, vietu skaits 3 dalībnieki grupā.
Pieteikšanās līdz 19.martam.
 
26.marts plkst.11:00 – 14:00 PORCELĀNS. GLEZNOŠANA AR OTU UN SPALVU.
Meistardarbnīcas vadītāja Žanete Žvīgure. Dalības maksa 20EUR, vietu skaits 6 dalībnieki.
Pieteikšanās līdz 19.martam.
 
Piesakieties pa tālr. 22036605, Signe vai rakstot [email protected] Dalības maksa jāieskaita Ogres Attīstības Biedrības kontā līdz ar dalības pieteikumu/apstiprināšanu.
Darbnīcas notiks Brīvības ielā 38, Ogrē, Pasta iekšpagalma ēkā.
Ogres Attīstības Biedrība
Reģ.nr. 50008124531
LV 97 HABA 055 1020 142455
Swedbank AS
 
UZ RADOŠU TIKŠANOS SVINOT!

Šis stāsts aizsākās pirms dažiem gadiem ar mākslinieku, arhitektu un pilsētplānotāja interesi par paslēptajām vasarnīcām Ogrē, kurām nav piešķirts kāds īpašs statuss, taču tās ir ar savu šarmu. Tālāk šis stāsts tika izstāstīts izzinošās pastaigās pa Ogres pilsētas ielām, kopā ar iedzīvotājiem, rezultējoties ar apkopojumu grāmatā.

Ogres Attīstības Biedrība, 14.janvārī, Ogres Centrālajā bibliotēkā kopā ar tuvākajiem sadarbības partneriem, atbalstītājiem un draugiem atvēra grāmatu “OGRE. VASARNĪCU STĀSTI”.

Autori: Uldis Apinis, Pēteris Zilberts, Ilze Mekša un Zigmārs Jauja.
Grāmatas atvēršanas pasākums Ogres Centrālajā bibliotēkā.
Grāmata ir pieejama visās Ogres novada bibliotēkās, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kā arī par ziedojumiem turpmākām biedrības aktivitātēm, pieejama radošajā kvartālā PASTS.
Paldies autoriem Ilzei Mekšai, Uldim Apinim, Pēterim Zilbertam un Zigmāram Jaujam.
Paldies radošajai un tehniskajai komandai Signei Krauklei, Dacei Grīslei un Intai Krauklei.
Paldies atbalstītājiem Valsts kultūrkapitāla fondam, Ogres Vēstures un mākslas muzejam, Ogres Mūzikas un mākslas skolai, Ogres novada tūrisma un informācijas centram, Ogres Centrālajai bibliotēkai.
Paldies mūziķiem Evilenai Protektorei un Artjomam Sarvi par pasākuma burvīgo muzikālo noskaņu.
Paldies māju īpašniekiem par atsaucību un sirsnību. Kā pateicību katram grāmatā iekļautā stāsta mājas īpašniekam, vēlamies dāvināt grāmatas eksemplāru, ko aicinām saņemt Radošajā kvartālā PASTS (kontakttālrunis 22036605 Signe Kraukle).

- Publicēts 17.11.2021.

Esam priecīgi izziņot meistardarbnīcas novembrī un decembrī! Sadarbībā ar Radošā Kvartāla PASTS mākslinieku grupu – radošu kopā darbošanos, kliedējot tumsu. Gaidām Saulgriežus!

Radošās nodarbības “zaļajā režīmā”! Dalībnieku skaits ierobežots! Pieteikšanās un sīkāka informācija pa tālruni 22036605, Signe Kraukle vai sūtot e-pastu [email protected]
Maksājuma mērķī norādīt dalībnieka vārdu, uzvārdu, darbnīcas nosaukumu un datumu.
Maksājuma rekvizīti:
Ogres Attīstības Biedrība
Reģistr.Nr. 50008124531
Lazdu gatve 10, Ogre, LV 5001
SWEDBANK AS LV97 HABA 055 1020 142455
UZ TIKŠANOS RADOŠAJĀ KVARTĀLĀ “PASTS” Brīvības ielā 38, Ogrē (pasta sētas mājā)!

- Publicēts 12.10.2021.

Kādu dienu, kārtējo reizi rakņājoties pa veciem žurnāliem, uzdūros 1939. gada rakstam par īpatnēju – Ogrei netipisku vasarnīcu Zvaigžņu ielā 7. Pat neiedziļinoties raksta autora pārspriedumos, nopratu, ka ēka ir īpaša – varētu pat teikt, savam laikam drosmīga. Arhitektūra, kas paradoksālā kārtā bija gan tradicionāla un laikmetīga vienlaicīgi, man atgādināja par slavenā amerikāņu arhitekta Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) eksperimentiem tradicionālā un laikmetīgā apvienošanā 20. gadsimta sākumā. Ēkas apjoma veidošanā izmantoti tradicionāli būvmateriāli – guļbaļķi, dolomīts, koka šindeļi, ķieģeļi.

1939. Skats no austrumu puses.
Zvaigžņu ielas ģenerālplāns.

Tam pretī izmantoti laikmetīgi telpiskie risinājumi – cokola formas veidotas tīrās, ģeometriskās kompozīcijās, vienlaicīgi pārplūst par terases grīdas virsmu un ieejas kāpnēm, asimetriski, guļbaļķos veidoti akcenti pie ieejām ēkā, lielas jumta pārkares, kas ietver apjomā arī terasi, un arī savam laikam raksturīgais horizontāli uzsvērtais logu dalījums. Grūti pat iedomāties tik laikmetīgi risinātu guļbūvi mūsdienās. Biju tik ieintriģēts, ka nolēmu doties ceļā meklēt ēku Zvaigžņu ielā. Mūsdienās šī adrese atrodas Zvaigžņu ielas un Brīvības ielas krustojumā, iepretim tagadējai Ogres mūzikas skolai.Nonācis uz vietas un ēku neatradis, nodomāju, ka tā zudusi, un neatlika nekas cits, kā nodoties romantiskām fantāzijām par to, kā tā eleganti iegūlusies Ogres centra kalnu nogāzēs, ik pa brīdim uztverot kādu saules staru caur priežu koku meža jumta atvērumiem.

Bet tad pēkšņi fantāzijas kā ar nazi nogriež aizdomas par to, ka Zvaigžņu iela mūsdienās vairs nav tā pati Zvaigžņu iela 20.gs. 30. gados. Tā uzsākās lēns ceļojums pa šo noslēpumaino ielu zudušās ēkas meklējumos. Kā pilnvērtīga iela tā jūtama tikai divos posmos – gar esošo Ogres mūzikas skolu un posmā starp Ogres novada domes ēku un Bibliotēkas novietni. Šeit pat ir saglabājušās pāris vēsturiskās ēkas. Piemēram, ēka, kur 2019.-2021. gadam atradās pagaidu telpas bibliotēkai (agrāk “SEB bankas” filiāle). Pat neprofesionālis varētu nojaust, ka zem plastmasas dēlīšu apšuvuma slēpjas klasisks funkcionālisma manierē projektēts dzīvojamās ēkas apjoms. Savukārt, iepretim Ogres mūzikas skolai starp pāris vēsturiskām starpkaru perioda ēkām atrodama arī teicama pēckara modernisma laika privātmāja.

Stāvu plāni.
1939. Dzīvojamā istaba.

Sākotnēji to sev cēlis nu jau aizsaulē aizgājušais būvkonstrukciju projektētājs – leģenda Valters Celmiņš. Atgriežoties pie pastaigas un virzoties tālāk pa Zvaigžņu ielu, prom no Ogres centra, nonāku kalna galā, kuru šobrīd rotā iespaidīgs tērauda konstrukcijās veidots ūdens tornis. Sasniegusi kalna virsotni, iela kļūst par stāvu gājēju taku lejā uz Ogres ģimnāzijas pusi, kur iela kļūst par klasisku iekšpagalma ceļu. Ja mēs šobrīd dzīvotos pa 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem, savu pastaigu pa Zvaigžņu ielu mēs varētu turpināt mierīgā garā līdz pat vietai, kur iela krustojas ar Meža prospektu un tālāk beidzas mežā, pie krustojuma ar Zaķu ielu. Mūsdienu situācija ir mainījusies, jo iela beidzas jau pie krustojuma ar Mednieku ielu. Savulaik, padomju laikos, ielu starp Mednieku ielu un Meža prospektu “ apēda” armijas bāze. Pēc neatkarības atgūšanas šo teritoriju pārņēma Latvijas armija. Par iespējamo ielas trasējumu liecina vien atsevišķu koku rinda un iekšējs ceļš bāzes teritorijā, ko var aplūkot mūsdienu aerofoto uzņēmumos.

Blakus šai teritorijai ir vērts apskatīt arī savdabīgu, postmodernās arhitektūras formās risinātu daudzīvokļu ēkas apjomu, kam par pamatu ņemts standarta tipveida projekts. Tas, savam laikam drosmīgi, papildināts ar tradicionālākas arhitektūras formās risinātiem elementiem – piemēram, zelmeņa formās ģeometriski stilizēti ieeju portāli un kāpņu telpas vainagojošie dekoratīvie jumta parapeti. Lai kaut kā pietuvotos Zvaigžņu ielas galam, jāmet līkums ap armijas bāzi un aiz līkuma nekas cits neatliek, kā doties tieši mežā. Tajā brīdī, brienot pa koku brikšņos vārgi nojaušamām pāris cilvēku vai pat zvēru iestaigātām taciņām, pārņem patīkams satraukums, jo apkārt valdošā atmosfēra izsauc no atmiņas romantisko melnbalto foto atveidus no minētā raksta laikraksta “Latvijas Architektūra” 1939. gada septembra numurā. Jūtu, ka tuvojos ēkai, jo tās apveidi ik pa brīdim neskaidri iemirdzas caur priežu mežam raksturīgām vertikālo līniju struktūrām. Mazākas taciņas nu jau pārvēršas par lielākām takām, līdz es nonāku pie savulaik meža ielokā paslēpušās ēkas. Apjoms salīdzinoši labi saglabājies. Vienīgi sākotnējais koka šindeļu jumta iesegums nomainīts uz klasisko “šīferi”. Mežs no zemesgabala dienvidu puses nu jau zudis, jo pilnībā iztīrīts jaunās Ģimnāzijas būvei. Fonā skan betonēšanas darbu duna. Vēroju ēku un tās apkārtni. Pagalmā redzami atsevišķi tēlniecības darbi – kāda lāča skulptūra, liels sols ar smalkās formās izgreznotu atzveltni, pie sētas satraukts uz mani rej melns suns, un dziļāk zemesgabala iekšienē pa savu darbnīcu darbojas kāds vīrs.

Mūsdienu areofoto ar Zvaigžņu ielas vēsturiko trasējumu.
1939. Ieejas vārti.

Kādu brīdi stāvu miera pozā, sagaidu, kad suns nomierinās un pie manis pierod, noķeru vīra skatienu un pamāju. Vīrs mierīgi pienāk, un sākam runāties. Izrādās, mājas saimnieks un skulptūru autors Andris ēkā sācis dzīvot 20.gs. 70. gadu sākumā. Sākotnēji ēka bijusi sadalīta komunālajos dzīvokļos. Pēc tam ēkā, ieskaitot Andri ar ģimeni, bijušas divas saimniecības. Tad savu daļu Andris privatizējis un tagad viņš ir atpircis no kaimiņiem ēkas otru pusi un turpina rūpīgi uzturēt ēku labā tehniskā stāvoklī. Ik pa brīdim saimnieks veicis pamatu labošanu, hidroizolāciju, veicis zudušo baļķu remontu un citus darbus ap māju un teritorijā. Ēku savām vajadzībām sākotnēji cēlis un projektējis arhitekts un arhitektūras zinātnieks Pauls Kampe. Otrā Pasaules kara laikā viņš emigrēja uz ASV, kur turpināja savu teorētiķa darbību, sarakstot vairākas grāmatas par arhitektūras vēsturi un teoriju. Kopš 1998. gada ēka ir arhitektūras piemineklis.

No Andra var just pat viegli jaušamu lepnumu. Runājam par jumtu, ka būtu lieliski to nomainīt uz sākotnējo – koka šindeļu jumtu, jo, kā nekā, “paskaties – māju uzbūvēja trīsdesmit sestajā gadā, jumtu nomainīju septiņdesmit piektajā. Skaidu jumtam tad bija jau četrdesmit gadiu Manuprāt, pietiekami ilgs kalpošanas laiks,” Andris smaidīdams piebilst.  Starp viņa stāstiem par to, ka mūsdienām ēkas plānojums nav īsti piemērots un teritorijā bijis arī mednieku namiņš, un interjerā daudz kas mainīts, es klausos un vienlaicīgi priecājos, ka ēka ir tik salīdzinoši labi saglabājusies un šāds unikāls arhitektūras piemērs nodzīvojis līdz pat mūsdienām. Tad atceros par viesu namiņu no oriģinālā projekta materiāliem. Jautāju, kā ar viesu namu meža ielokā? Andris par tādu neko nezina. Izpētot vēsturi, izrādās, tas jau zudis padomju laikos, kad zemesgabals “normalizēts”, to pārdalot divās daļās.

1927. Ogres-karte ar Zvaigžņu ielu.
1930. Ogres karte, 20.gs. 30-tie ar Zvaigžņu ielu.

Savietojot teritorijas ģenerālplānu ar mūsdienu kartēm, saprotams, ka viesu nams atrastos blakus jaunceļamai Ogres Ģimnāzijas ēkai. Pārmijam vēl pāris vārdus par ceļojumiem caur bijušajām Prūšu teritorijām Polijā, apsolos nosūtīt viņam 1939. gada raksta kopijas, atvados no Andra un dodos atpakaļ caur to pašu mežu uz Ogres centru. Īss, vienlaicīgi garš un piepildīts ceļojums izdevies pa mūsdienās praktiski izirušo ielu. Lai arī ēkai tagad ir cita adrese – Zaķu iela 14, nodomāju, ka man šī paliks ēka Zvaigžņu ielā 7 – kā īstai arhitektūras zvaigznei piederētos.

- Publicēts 21.09.2021.

Cēsis. Viduslaiku pilsēta, kas tagad kļuvusi par vienu no Latvijas kultūras un radošā gara metropolēm,  mūs sagaida ar sauli. To, ka cilvēki ir pilsētas galvenā bagātība, vispirms liek nojaust Rucka.

Rucka ir viduslaiku muiža, kurā padomju un pēcpadomju laikos līdz pat 21.gadsimta sākumam dziedēti ar tuberkulozi sirgstošie ( – cik gan līdzīgi Ogrei, kas arī vēsturiski veidojās kā kūrorts plaušu slimniekiem). Pēc 10 tukšas vientulības gadiem pašvaldības īpašumā, 2013.gadā muiža atkal kļūst apdzīvota. Pozitīvo pārmaiņu ierosinātāji ir nodibinājuma “Elm Media” komanda, kuri savu radošo darbību nolēma pārcelt no Rīgas uz Cēsīm. Aizmirstībā grimstošā muiža rosināja viņos drosmīgas idejas par ko lielāku – starptautisku mākslas rezidenču centru Vidzemes mazpilsētā.

Pašvaldība nodeva ēku un zemi komandas rīcībā un jau 2014. gada vasarā Ruckā notika pirmais pasākums – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola. Kopš tā laika Rucka ar panākumiem ir uzņēmusi vizuālās komunikācijas studentus, filmu režisorus, producentus un operatorus, fotogrāfus un antropologus no visas pasaules – ne velti 2016.gadā ASV “Format Magazine” nosauca Rucku par vienu no pasaules desmit labākajām rezidencēm fotogrāfiem. Un kurš gan to varētu zināt labāk par fotogrāfi Lieni Leonoviču, kura mūs iepazīstina ar atjaunoto Rucku.

Iemesls pamatīgam muižas remontam bija krimināli triviāls – ļaunprātīga dedzināšana kādā 2016.gada novembra naktī. Izcēlies ugunsgrēks izpostīja muižas ēkas jumtu un daļu no 2.stāva telpām, bet dzēšanas rezultātā tika appludināts arī ēkas 1.stāvs.

Ruckas atjaunošana noritēja pusotru gadu un kopš 2018. gada decembra atjaunotā ēka atkal ir atvērta māksliniekiem un dažādiem pilsētas mākslas un kultūras pasākumiem.  Ēkā ir izveidota bibliotēka un kino istaba, analogā foto laboratorija, video montāžas studija, kā arī virtuve un ēdamzāle, jo paralēli mākslas un kultūras aktivitātēm, muiža darbojas arī kā viesnīca, kuras kolorītie numuriņi ir pieejami ar starptautiskās interneta tiešsaistes vietnes Airbnb starpniecību. Pie muižas piederošā teritorija tiek aktīvi izmantota ne tikai pasākumiem, bet arī radošu eksperimentu nolūkos – te, sadarbojoties ar arhitektūras studentiem tapuši vides objekti un aktivitātes, dažādu finanšu instrumentu un projektu ietvaros  tiek plānotas arī turpmāk.  

Pamazām tiek atdzīvināts arī muižas parks, kas ir viena no Cēsu pilsētas publiskajām, zaļajām teritorijām. Ilgus gadus bijusi slēgta teritorija, pēc tam nekopta un pamesta savvaļā, tā palēnām atkal atgriežas pilsētnieku ikdienā un mentālajās pilsētas kartēs.

Savulaik, uzticoties nevalstiskās organizācijas piedāvājumam apsaimniekot tukšo muižas ēku, tagad pašvaldība no Ruckas aktivitātēm iegūst ne vien plašāku pilsētas starptautisku atpazīstamību, bet arī mākslas notikumus un darbus, kas paliek Cēsu pilsētvidē, padarot to krāsaināku un priecējot gan cēsiniekus, gan viesus.

Nākošā mūsu apstāšanās vieta ir vecā Cēsu alusdarītavas ēka. Uzcelta 1878. gadā, mūsdienu industriālajai ražošanai tā kļuvusi par mazu, tāpēc lielākā tās daļa ir tukša, bet vienā tās malā darbojas mākslas telpa – kafejnīca ar atbilstošu nosaukumu: “Mala”, ko vada Kristīne Auniņa ar vīru Alberto. 

Sākotnēji kafejnīca izveidojās pašā Cēsu vecpilsētas centrā, taču īpašniekiem mainoties, savu darbību nācās pārcelt uz citām telpām, un kopš 2019.gada “Mala” darbojas vecā alus brūža ēkā, kalpojot arī par tādu kā vietējās kopienas aktivitāšu (tirdziņi, koncerti, izrādes, izstādes) centru.

Diemžēl, telpu pielāgošana jaunajai funkcijai nebija viegla, jo vairāk tāpēc, ka ēka ir iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Telpu savienošana, demontējot daļu starpsienas un rezerves izejas izveidošana vēsturiskajā ēkā bija patiess izaicinājums, kas prasīja gadu projektu saskaņošanai un vien dažas dienas realizācijai. Bet rezultātā tukšajā ēkā ir iegūta omulīga kafejnīcas telpa un zāle pasākumiem, ko izbaudījām arī mēs, noklausoties saksofonista Denisa Paškēviča un čellista Staņislava Judina koncertu elektronisko viļņu noskaņās.

Svētdienas rīta cēliens tika veltīts vēl viena pašvaldības sadarbības projekta – “Skola6” iepazīšanai. “Skola6”, kas patiešām atrodas Skolas ielā 6, ir vēsturiskā Cēsu pilsētas un apriņķa skolas ēka, kas darbojas jau kopš 1789.gada. 20.gadsimta pirmajā pusē tā pārtapa par profesionālās izglītības iestādi, bet pēc Cēsu profesionālās vidusskolas pārcelšanās uz jaunām telpām 2013.gadā, vecās skolas ēka paliek tukša, kā tas noticis daudzviet Latvijā. Tomēr izdevīgais novietojums pašā pilsētas centrā un jaunās attīstības tendences pasaulē – kopstrādes telpas nepaiet secen arī Cēsīm un 2015.gadā pašvaldība nodod tukšo ēku pilsētnieku rīcībā ar nosacījumu, ka ēkas remonts un uzturēšana ir pašu nomnieku ziņā, pašvaldība piešķir tikai fiksētu summu ēkas komunālajiem maksājumiem. Izaicinošā projekta vadību no pašvaldības puses uzņemas Dita Trapenciere.

Ēka tiek apgūta pamazām, sākot vien ar dažām telpām, ko apdzīvo pirmie entuziasti – šuvējas, mūziķi, gleznotāji un programmētāji. Lai pievērstu uzmanību jaunajam projektam, Dita ēkā rīko sanāksmes un lekcijas, kā arī konsultācijas un seminārus par uzņēmējdarbības uzsākšanu un ideju ģenerēšanu. Un tas dod rezultātus – pēc pāris gadiem divstāvu ēka ir pilna ar strādātgribētājiem no pagraba līdz pat mansardam, izmantotas ir visas, pat visneiedomājamākās vietas, kā, piemēram, bijusī skolas garderobe, tumša telpa bez logiem, ko labprāt izmanto vietējie bioloģisko produktu ražotāji. Savukārt ēkas pagrabā, attīstot vēsturiskās alus darīšanas tradīcijas Cēsīs, darbojas amatalus darbnīca.

Izmantojot telpu nomas maksājumus, pamazām tiek veikti arī remonti telpās. Ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, bet, pateicoties padomju laiku remontdarbiem, ēkas iekšienē praktiski vairs nav nekā vēsturiski vērtīga, tāpēc remontdarbi ir vienkāršāki, nav nepieciešama vēsturiskā izpēte un uzraudzība. Bet par ēkas vēsturi un tās nozīmi Latvijas kultūrā daudzviet atgādina tās skolotāju un audzēkņu J. Poruka, E. Veidenbauma, E. Treimaņa-Zvārguļa, u.c. citāti uz sienām. Interesanti, pieskaņojoties stilam tiek izveidota arī pārrunu telpa ēkas vestibilā, norobežojumam izmantojot Cēsu veco ēku logus un durvis.

Izveidotās kopstrādes telpas ne vien ļauj strādāt visdažādāko profesiju pārstāvjiem- audējiem, šuvējiem, tulkotājiem, dizaineriem, programmētājiem, kaligrāfiem, pedagogiem, žurnālistiem (-jā, mums par pārsteigumu izrādās, ka, atsevišķi Latvijas radio raidījumi tiek apstrādāti un montēti Cēsīs, “Skola6” telpās) bet sekmē arī auglīgu sadarbību,  kalpojot par savdabīgu biznesa inkubatoru.

Tā, piemēram, sadarbojoties šuvējai ar gleznotāju un dizaineri ir izveidojusies modes darbnīca, kas jau ir pametusi “Skolas6” telpas un veiksmīgi darbojas patstāvīgi. Līdz ar šo projektu Cēsu pašvaldība ne vien ir ieguvusi pašvaldības ēku, kas nav jāuztur no budžeta līdzekļiem, bet arī izveidojusi ekonomiski aktīvu cilvēku kopienu pilsētā, kas ģenerē gan idejas, gan ienākumus.

Taču “Skola6” ēka pilda arī citu funkciju – tā kalpo kā demonstrācijas vieta vēl kādam pašvaldības atbalstītam projektam, proti seno ēku atjaunošanas meistardarbnīcām, ko organizē Jānis Tolpežņikovs. Cēsīs ir daudz vēsturisku ēku, kas atrodas privātā īpašumā. Daudzas tukšas, neizmantotas ēkas pēdējos gados ir ieguvuši jauni īpašnieki, kas pārceļas uz dzīvi Cēsīs. Lai sekmētu seno ēku atjaunošanu, atbilstoši to vēsturiskajam veidolam, neradot vizuālus kropļojumus vai vēsturisko konstrukciju bojājumus, ļoti svarīgi ir izmantot pareizus atjaunošanas paņēmienus un materiālus.

Tieši šim mērķim kalpo vēsturisko ēku atjaunošanas meistardarbnīcas, kurās uzaicinātie speciālisti/amatnieki visiem interesentiem sniedz gan teorētisko apmācību, gan praksē, izmantojot reālas ēkas, rāda, kādā veidā tās pareizi atjaunojamas. Līdz šim jau ir notikušas mūra pamatu, koka ārsienu, vēsturiskā apmetuma un vēsturisko logu atjaunošanas darbnīcas. Ekskursijā pa Cēsu vecpilsētu varējām iepazīties gan ar pozitīviem, gan, diemžēl, arī negatīviem piemēriem, kā notikusi veco ēku atjaunošana.

Interesants bija arī Cēsu vasarnīcu rajona apmeklējums. Līdzīgi kā Ogrē, arī Cēsīs 1889.gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava  atklāšanas Gaujas ielejā sāka uzplaukt vasarnīcu apbūve. Padomju laikos tās pārtapa par tuberkulozes sanatorijām vai komunālajām mājām un tikai salīdzinoši nesen tās atkal sāk atdzimt kā atpūtas vietas. Viens no piemēriem ir Villa Santa komplekss, kas ietver 3 vēsturiskās vasarnīcu ēkas (villas), kuras pārbūvētas par viesnīcām ar 30 numuriem un restorānu.

Te gan jāpiebilst, ka divas no ēkām šajā kompleksā būtībā ir pilnībā uzbūvētas no jauna – to arhitektoniskais veidols radīts vien iedvesmojoties no vēsturiskajām ēkām. Visticamāk biznesa plānu aprēķinos tik pamatīgus ieguldījumus, kādus būtu prasījusi ēku restaurācija, pārskatāmā nākotnē nebūtu iespējams atpelnīt.  Un tomēr pa kādai senai villai te vēl ir, tās gaida savus jaunos saimniekus un, kā noprotams, interese par šādu nekustamo īpašumu iegādi Cēsīs ir ļoti liela. Iezīmējās arī problēmas – šādu restaurējamu un vēl koka konstrukcijās celtu īpašumu iegādi, bankas kreditē nelabprāt, arī pati kredīta summa parasti ir krietni mazāka kā jaunākiem un ne tik laika zoba skartiem īpašumiem.

Cēsu piemērs pašvaldības sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām, tām deleģējot daļu savu funkciju, vienlaikus iegūstot ne vien līdzekļu ekonomiju, bet arī sakārtotu pilsētvidi, ekonomiskās aktivitātes un pilsētas starptautisko atpazīstamību, ir paraugs tam, kā pilsētas attīstību pozitīvi spēj ietekmēt aktīvi un  radoši cilvēki. 

Tieši šim mērķim kalpo vēsturisko ēku atjaunošanas meistardarbnīcas, kurās uzaicinātie speciālisti/amatnieki visiem interesentiem sniedz gan teorētisko apmācību, gan praksē, izmantojot reālas ēkas, rāda, kādā veidā tās pareizi atjaunojamas. Līdz šim jau ir notikušas mūra pamatu, koka ārsienu, vēsturiskā apmetuma un vēsturisko logu atjaunošanas darbnīcas. Ekskursijā pa Cēsu vecpilsētu varējām iepazīties gan ar pozitīviem, gan, diemžēl, arī negatīviem piemēriem, kā notikusi veco ēku atjaunošana.

Interesants bija arī Cēsu vasarnīcu rajona apmeklējums. Līdzīgi kā Ogrē, arī Cēsīs 1889.gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava  atklāšanas Gaujas ielejā sāka uzplaukt vasarnīcu apbūve. Padomju laikos tās pārtapa par tuberkulozes sanatorijām vai komunālajām mājām un tikai salīdzinoši nesen tās atkal sāk atdzimt kā atpūtas vietas. Viens no piemēriem ir Villa Santa komplekss, kas ietver 3 vēsturiskās vasarnīcu ēkas (villas), kuras pārbūvētas par viesnīcām ar 30 numuriem un restorānu.

Vēl dažas bildes no "Mācāmies – dalāmies -izvērtējam II daļa. Cēsis."

Mācāmies – dalāmies - izvērtējam

- Publicēts 09.09.2021.

2021.gada 4.un 5.septembrī Ogres Attīstības Biedrības biedri devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Siguldu un Cēsīm, lai iepazītos ar šajās pilsētās realizētajiem projektiem, kas vērsti uz sabiedrības iesaisti radošos, izglītojošos un pilsētvidi uzlabojošos projektos, satiktu aktīvos cilvēkus, kas šīs pārmaiņas vada un apskatītu klātienē realizētās pārvērtības.

Pirmā pietura bija Siguldas Zaļās villas kvartāls. Kvartālu raksturo daudzveidīga pilsētvide – 19.gs koka ēka, kas bija viena no pirmajām pansijām Siguldā un padomju perioda tehniskā apbūve – Lattelekom sakaru ēka un garāžas. Ēkas un zemi iegādājušies privāti investori – Andris un Eva Strapcāni, kas uzsāka to pārveidi par radošu kvartālu Siguldas centrā, kur apvienot moderno un vēsturisko, inovācijas un Siguldas kūrorta tradīcijas. 

Kvartāla darbība notiek kombinējot privātos līdzekļus un ziedojumus, atsevišķus pasākumus kvartālā finansiāli ir atbalstījusi arī Siguldas novada pašvaldība.

Kvartāla nosaukums radies no kņaza Kropotkina 1890.gadā celtās ēkas, kas sākotnēji bijusi dabīgā koka krāsā, bet tad kādā brīdī nokrāsota zaļa. Kopš tā laika Siguldā tā nodēvēta par Zaļo villu. Gadu gaitā ēkai bijis daudzveidīgs pielietojums – tajā bijusi pansija, Siguldas pirmā aptieka, bibliotēka, skola, slēpju noliktava, darbnīcas un veikaliņi, arhitektu birojs, dzīvokļi. Visas šīs izmantošanas atstājušas daudzveidīgas pēdas ēkā un šobrīd tai nepieciešams kapitālais remonts, lai tā no jauna varētu funkcionēt ēkas jauno īpašnieku un Siguldas iedzīvotāju interesēs. Pašlaik villā ir daļēji izremontētas vairākas telpas, dažas no tām izmanto Strapcānu ģimene, kā savus privātos apartamentus, bet vairākas telpas tiek izmantotas pasākumiem, piemēram, jogas nodarbībām un darbnīcām.

Bijusī Lattelekoma sakaru iekārtu ēka, jeb Sakaru ēka, kā tā tiek saukta tagad, tiek izmantota dažādiem mērķiem – dažas no pagrabstāva telpām ir iznomātas vietējiem uzņēmējiem, vienā stāvā ir ierīkotas kopstrādes telpas un Latvijas attīstības aģentūras Siguldas pārstāvniecība. Sakaru ēkas augšējais stāvs šobrīd nav izbūvēts, pagaidām nav vienota koncepta, ko ar to iesākt, jo telpas ir salīdzinoši plašas. Tajās jau notikusi Siguldas mākslinieku izstrāde, vienlaikus galerija ir finansiāli neienesīgs projekts, taču īpašnieki vēlas saglabāt šo telpu sociālo funkciju.

Garāžās ēka ir pārtapusi omulīgā kafejnīcā ar nosaukumu “Kafijas Garāža”, kas vienlaikus ir arī  veikaliņš un telpa, kur iespējams rīkot pasākumus. Protams, ka COVID laika realitātes ir bremzējušas kvartāla attīstību, taču skats uz attīstības iespējām ir cerīgs.

Pagalmā atrodas arī citas sabiedrisko aktivitāšu vietas – piemēram, sēklu apmaiņas punkts, lai cilvēki varētu iesaistīties mantoto kultūraugu pavairošanas kustībā. Savukārt zaļā teritorija starp Villu, Sakaru ēku un kafejnīcu ir pārtapusi par kopienas dārzu ar iedvesmojošu nosaukumu – “Audz”. Šī dārza pamatā ir dizaineres Noras Gavares 2019.gadā radītais maģistra darbs, kas realizēts beidzot studēt Latvijas Mākslas akadēmijā funkcionālo dizainu. 

Tā  kopienas dārzs apvieno dažādu sociālo grupu un paaudžu cilvēkus – sava dobe te var būt arī bērniem un pusaudžiem, ja tikai viņi izvēlas to kopt. Papildus izziņai pieejams arī kopienas dārza “Audz” “Youtube” kanāls, kurā var apgūt jaunas zināšanas lekciju ciklā, ko lasa Līga Eglīte, kas pazīstama arī kā Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza dārzniece un idejas izauklētāja.

Tā Siguldas Zaļās villas kvartāls mērķtiecīgi mēģina kļūt par auglīgu vietu, kur satiekas uzņēmēji ar māksliniekiem, “zaļo pirkstiņu” īpašnieki ar pavāriem un interesenti ar skolotājiem.

Sakām paldies par Lienei Straupei par garšīgo kafiju un izsmeļošo un interesanto stāstījumu!

Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņa tika organizēta projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

NODARBĪBAS BĒRNIEM
-jau no 6.septembra

- Publicēts 24.08.2021.

Mamma un tēti! Nenokavē, piesaki mazo mākslinieku!

Zīmēšanas, gleznošanas, kompozīcijas pamati, darbs ar dažādiem materiāliem- tekstils, papīrs, keramika.

Pieteikšanās līdz 2021.gada 1.septembrim pa tālr. 22036605, Signe vai rakstot e-pastā [email protected]

Vietu skaits 5- 6 bērni grupā, reģistrēšana pieteikšanās secībā.

Tiekamies!

PASTS - MODES ZĪMĒJUMS

- Publicēts 24.08.2021.

Ja Tevi interesē mode, ja Tu vēlies iemācīties skicēt un veidot sava tērpa silueta formas un krāsas kompozīciju, ja Tu vēlies iemācīties zīmēt cilvēka figūras, izzināt modes vēsturi- aicinām pieteikties uz nodarbībām PIEAUGUŠOS UN JAUNIEŠUS no 12 gadu vecuma apgūt modes zīmējumu.

Nodarbības paredzētas 1 reizi nedēļā.

Gaidām jūsu pieteikumus pa tālr.28328735, Inguna vai e-pastā [email protected] līdz
15.septembrim

Piedāvājums ceturtdienas vakaram

- Publicēts 17.08.2021.

RADOŠĀS KOMANDAS jaunumi Radošajā kvartālā PASTS

MEISTARDARBNĪCAS PIEAUGUŠAJIEM-

PORCELĀNA APGLEZNOŠANA 19.augustā 18.00

Krāsainas kompozīcijas veidošana uz šķīvja dekola tehnikā. Darbnīcas laikā jums būs iespēja apgūt vienu no tehnikām, kuru pielieto porcelāna trauku dekorēšanai.

Dekols (dekols ir grafikas tehnika – uzlīme jeb līmpapīrs, kas apdrukāts ar keramikas krāsu) .

Maksa par nodarbību EUR 20, materiāli un šķīvis iekļauti cenā.

Vietu skaits 4-5 dalībnieki.

Pieteikšanās līdz 18.augustam pa tālr. 22036605, Signe vai e-pastā [email protected]

R.A.D.I- Ogres novadam!
Meistardarbnīcas Radošajā kvartālā PASTS

- Publicēts 10.08.2021.

7.augustā, ar rokas lējuma papīra meistardarbnīcu, noslēdzies projekta “Vasaras skola Radošajā kvartālā PASTS” nodarbību cikls. Četras vasaras dienas tika radoši aizvadītas piedaloties keramikas, tekstila, grāmatu iesiešanas, papirusa izgatavošanas un papīra liešanas darbnīcās dažādu jomu profesionālu mākslinieku vadībā.

Paldies dalībniekiem par jauko atmosfēru un prieku darboties! Paldies Ogres novada pašvaldībai par finansējumu!

Un te, neliels ieskats rokas lējuma papīra meistardarbnīcas radošajā procesā.

Uz tikšanos citos radošos notikumos!