JAUNAIS JAUNAIS JAUNAIS TEKSTS!

1939. Skats no austrumu puses.

JAUNAIS VIRSRAKSTS!

- Publicēts 20.10.2021

Kādu dienu, kārtējo reizi rakņājoties pa veciem žurnāliem, uzdūros 1939. gada rakstam par īpatnēju – Ogrei netipisku vasarnīcu Zvaigžņu ielā 7. Pat neiedziļinoties raksta autora pārspriedumos, nopratu, ka ēka ir īpaša – varētu pat teikt, savam laikam drosmīga. Arhitektūra, kas paradoksālā kārtā bija gan tradicionāla un laikmetīga vienlaicīgi, man atgādināja par slavenā amerikāņu arhitekta Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) eksperimentiem tradicionālā un laikmetīgā apvienošanā 20. gadsimta sākumā. Ēkas apjoma veidošanā izmantoti tradicionāli būvmateriāli – guļbaļķi, dolomīts, koka šindeļi, ķieģeļi.

Zvaigžņu ielas ģenerālplāns.

Tam pretī izmantoti laikmetīgi telpiskie risinājumi – cokola formas veidotas tīrās, ģeometriskās kompozīcijās, vienlaicīgi pārplūst par terases grīdas virsmu un ieejas kāpnēm, asimetriski, guļbaļķos veidoti akcenti pie ieejām ēkā, lielas jumta pārkares, kas ietver apjomā arī terasi, un arī savam laikam raksturīgais horizontāli uzsvērtais logu dalījums. Grūti pat iedomāties tik laikmetīgi risinātu guļbūvi mūsdienās. Biju tik ieintriģēts, ka nolēmu doties ceļā meklēt ēku Zvaigžņu ielā. Mūsdienās šī adrese atrodas Zvaigžņu ielas un Brīvības ielas krustojumā, iepretim tagadējai Ogres mūzikas skolai.Nonācis uz vietas un ēku neatradis, nodomāju, ka tā zudusi, un neatlika nekas cits, kā nodoties romantiskām fantāzijām par to, kā tā eleganti iegūlusies Ogres centra kalnu nogāzēs, ik pa brīdim uztverot kādu saules staru caur priežu koku meža jumta atvērumiem.

Bet tad pēkšņi fantāzijas kā ar nazi nogriež aizdomas par to, ka Zvaigžņu iela mūsdienās vairs nav tā pati Zvaigžņu iela 20.gs. 30. gados. Tā uzsākās lēns ceļojums pa šo noslēpumaino ielu zudušās ēkas meklējumos. Kā pilnvērtīga iela tā jūtama tikai divos posmos – gar esošo Ogres mūzikas skolu un posmā starp Ogres novada domes ēku un Bibliotēkas novietni. Šeit pat ir saglabājušās pāris vēsturiskās ēkas. Piemēram, ēka, kur 2019.-2021. gadam atradās pagaidu telpas bibliotēkai (agrāk “SEB bankas” filiāle). Pat neprofesionālis varētu nojaust, ka zem plastmasas dēlīšu apšuvuma slēpjas klasisks funkcionālisma manierē projektēts dzīvojamās ēkas apjoms. Savukārt, iepretim Ogres mūzikas skolai starp pāris vēsturiskām starpkaru perioda ēkām atrodama arī teicama pēckara modernisma laika privātmāja.

Stāvu plāni.
1939. Dzīvojamā istaba.

Sākotnēji to sev cēlis nu jau aizsaulē aizgājušais būvkonstrukciju projektētājs – leģenda Valters Celmiņš. Atgriežoties pie pastaigas un virzoties tālāk pa Zvaigžņu ielu, prom no Ogres centra, nonāku kalna galā, kuru šobrīd rotā iespaidīgs tērauda konstrukcijās veidots ūdens tornis. Sasniegusi kalna virsotni, iela kļūst par stāvu gājēju taku lejā uz Ogres ģimnāzijas pusi, kur iela kļūst par klasisku iekšpagalma ceļu. Ja mēs šobrīd dzīvotos pa 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem, savu pastaigu pa Zvaigžņu ielu mēs varētu turpināt mierīgā garā līdz pat vietai, kur iela krustojas ar Meža prospektu un tālāk beidzas mežā, pie krustojuma ar Zaķu ielu. Mūsdienu situācija ir mainījusies, jo iela beidzas jau pie krustojuma ar Mednieku ielu. Savulaik, padomju laikos, ielu starp Mednieku ielu un Meža prospektu “ apēda” armijas bāze. Pēc neatkarības atgūšanas šo teritoriju pārņēma Latvijas armija. Par iespējamo ielas trasējumu liecina vien atsevišķu koku rinda un iekšējs ceļš bāzes teritorijā, ko var aplūkot mūsdienu aerofoto uzņēmumos.

Blakus šai teritorijai ir vērts apskatīt arī savdabīgu, postmodernās arhitektūras formās risinātu daudzīvokļu ēkas apjomu, kam par pamatu ņemts standarta tipveida projekts. Tas, savam laikam drosmīgi, papildināts ar tradicionālākas arhitektūras formās risinātiem elementiem – piemēram, zelmeņa formās ģeometriski stilizēti ieeju portāli un kāpņu telpas vainagojošie dekoratīvie jumta parapeti. Lai kaut kā pietuvotos Zvaigžņu ielas galam, jāmet līkums ap armijas bāzi un aiz līkuma nekas cits neatliek, kā doties tieši mežā. Tajā brīdī, brienot pa koku brikšņos vārgi nojaušamām pāris cilvēku vai pat zvēru iestaigātām taciņām, pārņem patīkams satraukums, jo apkārt valdošā atmosfēra izsauc no atmiņas romantisko melnbalto foto atveidus no minētā raksta laikraksta “Latvijas Architektūra” 1939. gada septembra numurā. Jūtu, ka tuvojos ēkai, jo tās apveidi ik pa brīdim neskaidri iemirdzas caur priežu mežam raksturīgām vertikālo līniju struktūrām. Mazākas taciņas nu jau pārvēršas par lielākām takām, līdz es nonāku pie savulaik meža ielokā paslēpušās ēkas. Apjoms salīdzinoši labi saglabājies. Vienīgi sākotnējais koka šindeļu jumta iesegums nomainīts uz klasisko “šīferi”. Mežs no zemesgabala dienvidu puses nu jau zudis, jo pilnībā iztīrīts jaunās Ģimnāzijas būvei. Fonā skan betonēšanas darbu duna. Vēroju ēku un tās apkārtni. Pagalmā redzami atsevišķi tēlniecības darbi – kāda lāča skulptūra, liels sols ar smalkās formās izgreznotu atzveltni, pie sētas satraukts uz mani rej melns suns, un dziļāk zemesgabala iekšienē pa savu darbnīcu darbojas kāds vīrs.

Mūsdienu areofoto ar Zvaigžņu ielas vēsturiko trasējumu.
1939. Ieejas vārti.

Kādu brīdi stāvu miera pozā, sagaidu, kad suns nomierinās un pie manis pierod, noķeru vīra skatienu un pamāju. Vīrs mierīgi pienāk, un sākam runāties. Izrādās, mājas saimnieks un skulptūru autors Andris ēkā sācis dzīvot 20.gs. 70. gadu sākumā. Sākotnēji ēka bijusi sadalīta komunālajos dzīvokļos. Pēc tam ēkā, ieskaitot Andri ar ģimeni, bijušas divas saimniecības. Tad savu daļu Andris privatizējis un tagad viņš ir atpircis no kaimiņiem ēkas otru pusi un turpina rūpīgi uzturēt ēku labā tehniskā stāvoklī. Ik pa brīdim saimnieks veicis pamatu labošanu, hidroizolāciju, veicis zudušo baļķu remontu un citus darbus ap māju un teritorijā. Ēku savām vajadzībām sākotnēji cēlis un projektējis arhitekts un arhitektūras zinātnieks Pauls Kampe. Otrā Pasaules kara laikā viņš emigrēja uz ASV, kur turpināja savu teorētiķa darbību, sarakstot vairākas grāmatas par arhitektūras vēsturi un teoriju. Kopš 1998. gada ēka ir arhitektūras piemineklis.

No Andra var just pat viegli jaušamu lepnumu. Runājam par jumtu, ka būtu lieliski to nomainīt uz sākotnējo – koka šindeļu jumtu, jo, kā nekā, “paskaties – māju uzbūvēja trīsdesmit sestajā gadā, jumtu nomainīju septiņdesmit piektajā. Skaidu jumtam tad bija jau četrdesmit gadiu Manuprāt, pietiekami ilgs kalpošanas laiks,” Andris smaidīdams piebilst.  Starp viņa stāstiem par to, ka mūsdienām ēkas plānojums nav īsti piemērots un teritorijā bijis arī mednieku namiņš, un interjerā daudz kas mainīts, es klausos un vienlaicīgi priecājos, ka ēka ir tik salīdzinoši labi saglabājusies un šāds unikāls arhitektūras piemērs nodzīvojis līdz pat mūsdienām. Tad atceros par viesu namiņu no oriģinālā projekta materiāliem. Jautāju, kā ar viesu namu meža ielokā? Andris par tādu neko nezina. Izpētot vēsturi, izrādās, tas jau zudis padomju laikos, kad zemesgabals “normalizēts”, to pārdalot divās daļās.

1927. Ogres-karte ar Zvaigžņu ielu.
1930. Ogres karte, 20.gs. 30-tie ar Zvaigžņu ielu.

Savietojot teritorijas ģenerālplānu ar mūsdienu kartēm, saprotams, ka viesu nams atrastos blakus jaunceļamai Ogres Ģimnāzijas ēkai. Pārmijam vēl pāris vārdus par ceļojumiem caur bijušajām Prūšu teritorijām Polijā, apsolos nosūtīt viņam 1939. gada raksta kopijas, atvados no Andra un dodos atpakaļ caur to pašu mežu uz Ogres centru. Īss, vienlaicīgi garš un piepildīts ceļojums izdevies pa mūsdienās praktiski izirušo ielu. Lai arī ēkai tagad ir cita adrese – Zaķu iela 14, nodomāju, ka man šī paliks ēka Zvaigžņu ielā 7 – kā īstai arhitektūras zvaigznei piederētos.

Ceļojums Zvaigžņu ielā

- Publicēts 12.10.2020

Pašvaldība nodeva ēku un zemi komandas rīcībā un jau 2014. gada vasarā Ruckā notika pirmais pasākums – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola. Kopš tā laika Rucka ar panākumiem ir uzņēmusi vizuālās komunikācijas studentus, filmu režisorus, producentus un operatorus, fotogrāfus un antropologus no visas pasaules – ne velti 2016.gadā ASV “Format Magazine” nosauca Rucku par vienu no pasaules desmit labākajām rezidencēm fotogrāfiem. Un kurš gan to varētu zināt labāk par fotogrāfi Lieni Leonoviču, kura mūs iepazīstina ar atjaunoto Rucku.

Jaunais jaunais teksts!

- Publicēts 20.10.2021

Cēsis. Viduslaiku pilsēta, kas tagad kļuvusi par vienu no Latvijas kultūras un radošā gara metropolēm,  mūs sagaida ar sauli. To, ka cilvēki ir pilsētas galvenā bagātība, vispirms liek nojaust Rucka.        

Pašvaldība nodeva ēku un zemi komandas rīcībā un jau 2014. gada vasarā Ruckā notika pirmais pasākums – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola. Kopš tā laika Rucka ar panākumiem ir uzņēmusi vizuālās komunikācijas studentus, filmu režisorus, producentus un operatorus, fotogrāfus un antropologus no visas pasaules – ne velti 2016.gadā ASV “Format Magazine” nosauca Rucku par vienu no pasaules desmit labākajām rezidencēm fotogrāfiem. Un kurš gan to varētu zināt labāk par fotogrāfi Lieni Leonoviču, kura mūs iepazīstina ar atjaunoto Rucku.

 

Pašvaldība nodeva ēku un zemi komandas rīcībā un jau 2014. gada vasarā Ruckā notika pirmais pasākums – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola. Kopš tā laika Rucka ar panākumiem ir uzņēmusi vizuālās komunikācijas studentus, filmu režisorus, producentus un operatorus, fotogrāfus un antropologus no visas pasaules – ne velti 2016.gadā ASV “Format Magazine” nosauca Rucku par vienu no pasaules desmit labākajām rezidencēm fotogrāfiem. Un kurš gan to varētu zināt labāk par fotogrāfi Lieni Leonoviču, kura mūs iepazīstina ar atjaunoto Rucku.

Iemesls pamatīgam muižas remontam bija krimināli triviāls – ļaunprātīga dedzināšana kādā 2016.gada novembra naktī. Izcēlies ugunsgrēks izpostīja muižas ēkas jumtu un daļu no 2.stāva telpām, bet dzēšanas rezultātā tika appludināts arī ēkas 1.stāvs.

Ruckas atjaunošana noritēja pusotru gadu un kopš 2018. gada decembra atjaunotā ēka atkal ir atvērta māksliniekiem un dažādiem pilsētas mākslas un kultūras pasākumiem.  Ēkā ir izveidota bibliotēka un kino istaba, analogā foto laboratorija, video montāžas studija, kā arī virtuve un ēdamzāle, jo paralēli mākslas un kultūras aktivitātēm, muiža darbojas arī kā viesnīca, kuras kolorītie numuriņi ir pieejami ar starptautiskās interneta tiešsaistes vietnes Airbnb starpniecību. Pie muižas piederošā teritorija tiek aktīvi izmantota ne tikai pasākumiem, bet arī radošu eksperimentu nolūkos – te, sadarbojoties ar arhitektūras studentiem tapuši vides objekti un aktivitātes, dažādu finanšu instrumentu un projektu ietvaros  tiek plānotas arī turpmāk.  

Pamazām tiek atdzīvināts arī muižas parks, kas ir viena no Cēsu pilsētas publiskajām, zaļajām teritorijām. Ilgus gadus bijusi slēgta teritorija, pēc tam nekopta un pamesta savvaļā, tā palēnām atkal atgriežas pilsētnieku ikdienā un mentālajās pilsētas kartēs.

Savulaik, uzticoties nevalstiskās organizācijas piedāvājumam apsaimniekot tukšo muižas ēku, tagad pašvaldība no Ruckas aktivitātēm iegūst ne vien plašāku pilsētas starptautisku atpazīstamību, bet arī mākslas notikumus un darbus, kas paliek Cēsu pilsētvidē, padarot to krāsaināku un priecējot gan cēsiniekus, gan viesus.

Nākošā mūsu apstāšanās vieta ir vecā Cēsu alusdarītavas ēka. Uzcelta 1878. gadā, mūsdienu industriālajai ražošanai tā kļuvusi par mazu, tāpēc lielākā tās daļa ir tukša, bet vienā tās malā darbojas mākslas telpa – kafejnīca ar atbilstošu nosaukumu: “Mala”, ko vada Kristīne Auniņa ar vīru Alberto. 

Sākotnēji kafejnīca izveidojās pašā Cēsu vecpilsētas centrā, taču īpašniekiem mainoties, savu darbību nācās pārcelt uz citām telpām, un kopš 2019.gada “Mala” darbojas vecā alus brūža ēkā, kalpojot arī par tādu kā vietējās kopienas aktivitāšu (tirdziņi, koncerti, izrādes, izstādes) centru.

Diemžēl, telpu pielāgošana jaunajai funkcijai nebija viegla, jo vairāk tāpēc, ka ēka ir iekļauta valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Telpu savienošana, demontējot daļu starpsienas un rezerves izejas izveidošana vēsturiskajā ēkā bija patiess izaicinājums, kas prasīja gadu projektu saskaņošanai un vien dažas dienas realizācijai. Bet rezultātā tukšajā ēkā ir iegūta omulīga kafejnīcas telpa un zāle pasākumiem, ko izbaudījām arī mēs, noklausoties saksofonista Denisa Paškēviča un čellista Staņislava Judina koncertu elektronisko viļņu noskaņās.

Svētdienas rīta cēliens tika veltīts vēl viena pašvaldības sadarbības projekta – “Skola6” iepazīšanai. “Skola6”, kas patiešām atrodas Skolas ielā 6, ir vēsturiskā Cēsu pilsētas un apriņķa skolas ēka, kas darbojas jau kopš 1789.gada. 20.gadsimta pirmajā pusē tā pārtapa par profesionālās izglītības iestādi, bet pēc Cēsu profesionālās vidusskolas pārcelšanās uz jaunām telpām 2013.gadā, vecās skolas ēka paliek tukša, kā tas noticis daudzviet Latvijā. Tomēr izdevīgais novietojums pašā pilsētas centrā un jaunās attīstības tendences pasaulē – kopstrādes telpas nepaiet secen arī Cēsīm un 2015.gadā pašvaldība nodod tukšo ēku pilsētnieku rīcībā ar nosacījumu, ka ēkas remonts un uzturēšana ir pašu nomnieku ziņā, pašvaldība piešķir tikai fiksētu summu ēkas komunālajiem maksājumiem. Izaicinošā projekta vadību no pašvaldības puses uzņemas Dita Trapenciere.

Ēka tiek apgūta pamazām, sākot vien ar dažām telpām, ko apdzīvo pirmie entuziasti – šuvējas, mūziķi, gleznotāji un programmētāji. Lai pievērstu uzmanību jaunajam projektam, Dita ēkā rīko sanāksmes un lekcijas, kā arī konsultācijas un seminārus par uzņēmējdarbības uzsākšanu un ideju ģenerēšanu. Un tas dod rezultātus – pēc pāris gadiem divstāvu ēka ir pilna ar strādātgribētājiem no pagraba līdz pat mansardam, izmantotas ir visas, pat visneiedomājamākās vietas, kā, piemēram, bijusī skolas garderobe, tumša telpa bez logiem, ko labprāt izmanto vietējie bioloģisko produktu ražotāji. Savukārt ēkas pagrabā, attīstot vēsturiskās alus darīšanas tradīcijas Cēsīs, darbojas amatalus darbnīca.

Izmantojot telpu nomas maksājumus, pamazām tiek veikti arī remonti telpās. Ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, bet, pateicoties padomju laiku remontdarbiem, ēkas iekšienē praktiski vairs nav nekā vēsturiski vērtīga, tāpēc remontdarbi ir vienkāršāki, nav nepieciešama vēsturiskā izpēte un uzraudzība. Bet par ēkas vēsturi un tās nozīmi Latvijas kultūrā daudzviet atgādina tās skolotāju un audzēkņu J. Poruka, E. Veidenbauma, E. Treimaņa-Zvārguļa, u.c. citāti uz sienām. Interesanti, pieskaņojoties stilam tiek izveidota arī pārrunu telpa ēkas vestibilā, norobežojumam izmantojot Cēsu veco ēku logus un durvis.

Izveidotās kopstrādes telpas ne vien ļauj strādāt visdažādāko profesiju pārstāvjiem- audējiem, šuvējiem, tulkotājiem, dizaineriem, programmētājiem, kaligrāfiem, pedagogiem, žurnālistiem (-jā, mums par pārsteigumu izrādās, ka, atsevišķi Latvijas radio raidījumi tiek apstrādāti un montēti Cēsīs, “Skola6” telpās) bet sekmē arī auglīgu sadarbību,  kalpojot par savdabīgu biznesa inkubatoru.

Tā, piemēram, sadarbojoties šuvējai ar gleznotāju un dizaineri ir izveidojusies modes darbnīca, kas jau ir pametusi “Skolas6” telpas un veiksmīgi darbojas patstāvīgi. Līdz ar šo projektu Cēsu pašvaldība ne vien ir ieguvusi pašvaldības ēku, kas nav jāuztur no budžeta līdzekļiem, bet arī izveidojusi ekonomiski aktīvu cilvēku kopienu pilsētā, kas ģenerē gan idejas, gan ienākumus.

Taču “Skola6” ēka pilda arī citu funkciju – tā kalpo kā demonstrācijas vieta vēl kādam pašvaldības atbalstītam projektam, proti seno ēku atjaunošanas meistardarbnīcām, ko organizē Jānis Tolpežņikovs. Cēsīs ir daudz vēsturisku ēku, kas atrodas privātā īpašumā. Daudzas tukšas, neizmantotas ēkas pēdējos gados ir ieguvuši jauni īpašnieki, kas pārceļas uz dzīvi Cēsīs. Lai sekmētu seno ēku atjaunošanu, atbilstoši to vēsturiskajam veidolam, neradot vizuālus kropļojumus vai vēsturisko konstrukciju bojājumus, ļoti svarīgi ir izmantot pareizus atjaunošanas paņēmienus un materiālus.

Tieši šim mērķim kalpo vēsturisko ēku atjaunošanas meistardarbnīcas, kurās uzaicinātie speciālisti/amatnieki visiem interesentiem sniedz gan teorētisko apmācību, gan praksē, izmantojot reālas ēkas, rāda, kādā veidā tās pareizi atjaunojamas. Līdz šim jau ir notikušas mūra pamatu, koka ārsienu, vēsturiskā apmetuma un vēsturisko logu atjaunošanas darbnīcas. Ekskursijā pa Cēsu vecpilsētu varējām iepazīties gan ar pozitīviem, gan, diemžēl, arī negatīviem piemēriem, kā notikusi veco ēku atjaunošana.

Interesants bija arī Cēsu vasarnīcu rajona apmeklējums. Līdzīgi kā Ogrē, arī Cēsīs 1889.gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava  atklāšanas Gaujas ielejā sāka uzplaukt vasarnīcu apbūve. Padomju laikos tās pārtapa par tuberkulozes sanatorijām vai komunālajām mājām un tikai salīdzinoši nesen tās atkal sāk atdzimt kā atpūtas vietas. Viens no piemēriem ir Villa Santa komplekss, kas ietver 3 vēsturiskās vasarnīcu ēkas (villas), kuras pārbūvētas par viesnīcām ar 30 numuriem un restorānu.

Te gan jāpiebilst, ka divas no ēkām šajā kompleksā būtībā ir pilnībā uzbūvētas no jauna – to arhitektoniskais veidols radīts vien iedvesmojoties no vēsturiskajām ēkām. Visticamāk biznesa plānu aprēķinos tik pamatīgus ieguldījumus, kādus būtu prasījusi ēku restaurācija, pārskatāmā nākotnē nebūtu iespējams atpelnīt.  Un tomēr pa kādai senai villai te vēl ir, tās gaida savus jaunos saimniekus un, kā noprotams, interese par šādu nekustamo īpašumu iegādi Cēsīs ir ļoti liela. Iezīmējās arī problēmas – šādu restaurējamu un vēl koka konstrukcijās celtu īpašumu iegādi, bankas kreditē nelabprāt, arī pati kredīta summa parasti ir krietni mazāka kā jaunākiem un ne tik laika zoba skartiem īpašumiem.

Cēsu piemērs pašvaldības sadarbībai ar nevalstiskajām organizācijām, tām deleģējot daļu savu funkciju, vienlaikus iegūstot ne vien līdzekļu ekonomiju, bet arī sakārtotu pilsētvidi, ekonomiskās aktivitātes un pilsētas starptautisko atpazīstamību, ir paraugs tam, kā pilsētas attīstību pozitīvi spēj ietekmēt aktīvi un  radoši cilvēki. 

Tieši šim mērķim kalpo vēsturisko ēku atjaunošanas meistardarbnīcas, kurās uzaicinātie speciālisti/amatnieki visiem interesentiem sniedz gan teorētisko apmācību, gan praksē, izmantojot reālas ēkas, rāda, kādā veidā tās pareizi atjaunojamas. Līdz šim jau ir notikušas mūra pamatu, koka ārsienu, vēsturiskā apmetuma un vēsturisko logu atjaunošanas darbnīcas. Ekskursijā pa Cēsu vecpilsētu varējām iepazīties gan ar pozitīviem, gan, diemžēl, arī negatīviem piemēriem, kā notikusi veco ēku atjaunošana.

Interesants bija arī Cēsu vasarnīcu rajona apmeklējums. Līdzīgi kā Ogrē, arī Cēsīs 1889.gadā pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava  atklāšanas Gaujas ielejā sāka uzplaukt vasarnīcu apbūve. Padomju laikos tās pārtapa par tuberkulozes sanatorijām vai komunālajām mājām un tikai salīdzinoši nesen tās atkal sāk atdzimt kā atpūtas vietas. Viens no piemēriem ir Villa Santa komplekss, kas ietver 3 vēsturiskās vasarnīcu ēkas (villas), kuras pārbūvētas par viesnīcām ar 30 numuriem un restorānu.

Vēl dažas bildes no "Mācāmies – dalāmies -izvērtējam II daļa. Cēsis."

Mācāmies – dalāmies -izvērtējam

- Publicēts 09.09.2020

2021.gada 4.un 5.septembrī Ogres Attīstības Biedrības biedri devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Siguldu un Cēsīm, lai iepazītos ar šajās pilsētās realizētajiem projektiem, kas vērsti uz sabiedrības iesaisti radošos, izglītojošos un pilsētvidi uzlabojošos projektos, satiktu aktīvos cilvēkus, kas šīs pārmaiņas vada un apskatītu klātienē realizētās pārvērtības.

Pirmā pietura bija Siguldas Zaļās villas kvartāls. Kvartālu raksturo daudzveidīga pilsētvide – 19.gs koka ēka, kas bija viena no pirmajām pansijām Siguldā un padomju perioda tehniskā apbūve – Lattelekom sakaru ēka un garāžas. Ēkas un zemi iegādājušies privāti investori – Andris un Eva Strapcāni, kas uzsāka to pārveidi par radošu kvartālu Siguldas centrā, kur apvienot moderno un vēsturisko, inovācijas un Siguldas kūrorta tradīcijas. 

Kvartāla darbība notiek kombinējot privātos līdzekļus un ziedojumus, atsevišķus pasākumus kvartālā finansiāli ir atbalstījusi arī Siguldas novada pašvaldība.

Kvartāla nosaukums radies no kņaza Kropotkina 1890.gadā celtās ēkas, kas sākotnēji bijusi dabīgā koka krāsā, bet tad kādā brīdī nokrāsota zaļa. Kopš tā laika Siguldā tā nodēvēta par Zaļo villu. Gadu gaitā ēkai bijis daudzveidīgs pielietojums – tajā bijusi pansija, Siguldas pirmā aptieka, bibliotēka, skola, slēpju noliktava, darbnīcas un veikaliņi, arhitektu birojs, dzīvokļi. Visas šīs izmantošanas atstājušas daudzveidīgas pēdas ēkā un šobrīd tai nepieciešams kapitālais remonts, lai tā no jauna varētu funkcionēt ēkas jauno īpašnieku un Siguldas iedzīvotāju interesēs. Pašlaik villā ir daļēji izremontētas vairākas telpas, dažas no tām izmanto Strapcānu ģimene, kā savus privātos apartamentus, bet vairākas telpas tiek izmantotas pasākumiem, piemēram, jogas nodarbībām un darbnīcām.

Bijusī Lattelekoma sakaru iekārtu ēka, jeb Sakaru ēka, kā tā tiek saukta tagad, tiek izmantota dažādiem mērķiem – dažas no pagrabstāva telpām ir iznomātas vietējiem uzņēmējiem, vienā stāvā ir ierīkotas kopstrādes telpas un Latvijas attīstības aģentūras Siguldas pārstāvniecība. Sakaru ēkas augšējais stāvs šobrīd nav izbūvēts, pagaidām nav vienota koncepta, ko ar to iesākt, jo telpas ir salīdzinoši plašas. Tajās jau notikusi Siguldas mākslinieku izstrāde, vienlaikus galerija ir finansiāli neienesīgs projekts, taču īpašnieki vēlas saglabāt šo telpu sociālo funkciju.

Garāžās ēka ir pārtapusi omulīgā kafejnīcā ar nosaukumu “Kafijas Garāža”, kas vienlaikus ir arī  veikaliņš un telpa, kur iespējams rīkot pasākumus. Protams, ka COVID laika realitātes ir bremzējušas kvartāla attīstību, taču skats uz attīstības iespējām ir cerīgs.

Pagalmā atrodas arī citas sabiedrisko aktivitāšu vietas – piemēram, sēklu apmaiņas punkts, lai cilvēki varētu iesaistīties mantoto kultūraugu pavairošanas kustībā. Savukārt zaļā teritorija starp Villu, Sakaru ēku un kafejnīcu ir pārtapusi par kopienas dārzu ar iedvesmojošu nosaukumu – “Audz”. Šī dārza pamatā ir dizaineres Noras Gavares 2019.gadā radītais maģistra darbs, kas realizēts beidzot studēt Latvijas Mākslas akadēmijā funkcionālo dizainu. 

Tā  kopienas dārzs apvieno dažādu sociālo grupu un paaudžu cilvēkus – sava dobe te var būt arī bērniem un pusaudžiem, ja tikai viņi izvēlas to kopt. Papildus izziņai pieejams arī kopienas dārza “Audz” “Youtube” kanāls, kurā var apgūt jaunas zināšanas lekciju ciklā, ko lasa Līga Eglīte, kas pazīstama arī kā Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza dārzniece un idejas izauklētāja.

Tā Siguldas Zaļās villas kvartāls mērķtiecīgi mēģina kļūt par auglīgu vietu, kur satiekas uzņēmēji ar māksliniekiem, “zaļo pirkstiņu” īpašnieki ar pavāriem un interesenti ar skolotājiem.

Sakām paldies par Lienei Straupei par garšīgo kafiju un izsmeļošo un interesanto stāstījumu!

Jāpiebilst, ka pieredzes apmaiņa tika organizēta projekta “OAB ok” (Nr. AIF/2021/IK/213) ietvaros, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

NODARBĪBAS BĒRNIEM
-jau no 6.septembra

- Publicēts 24.08.2020

Mamma un tēti! Nenokavē, piesaki mazo mākslinieku!

Zīmēšanas, gleznošanas, kompozīcijas pamati, darbs ar dažādiem materiāliem- tekstils, papīrs, keramika.

Pieteikšanās līdz 2021.gada 1.septembrim pa tālr. 22036605, Signe vai rakstot e-pastā [email protected]

Vietu skaits 5- 6 bērni grupā, reģistrēšana pieteikšanās secībā.

Tiekamies!

PASTS - MODES ZĪMĒJUMS

- Publicēts 24.08.2020

Ja Tevi interesē mode, ja Tu vēlies iemācīties skicēt un veidot sava tērpa silueta formas un krāsas kompozīciju, ja Tu vēlies iemācīties zīmēt cilvēka figūras, izzināt modes vēsturi- aicinām pieteikties uz nodarbībām PIEAUGUŠOS UN JAUNIEŠUS no 12 gadu vecuma apgūt modes zīmējumu.

Nodarbības paredzētas 1 reizi nedēļā.

Gaidām jūsu pieteikumus pa tālr.28328735, Inguna vai e-pastā [email protected] līdz
15.septembrim

Piedāvājums ceturtdienas vakaram

- Publicēts 17.08.2020

RADOŠĀS KOMANDAS jaunumi Radošajā kvartālā PASTS

MEISTARDARBNĪCAS PIEAUGUŠAJIEM-

PORCELĀNA APGLEZNOŠANA 19.augustā 18.00

Krāsainas kompozīcijas veidošana uz šķīvja dekola tehnikā. Darbnīcas laikā jums būs iespēja apgūt vienu no tehnikām, kuru pielieto porcelāna trauku dekorēšanai.

Dekols (dekols ir grafikas tehnika – uzlīme jeb līmpapīrs, kas apdrukāts ar keramikas krāsu) .

Maksa par nodarbību EUR 20, materiāli un šķīvis iekļauti cenā.

Vietu skaits 4-5 dalībnieki.

Pieteikšanās līdz 18.augustam pa tālr. 22036605, Signe vai e-pastā [email protected]

R.A.D.I- Ogres novadam!
Meistardarbnīcas Radošajā kvartālā PASTS

- Publicēts 10.08.2020

7.augustā, ar rokas lējuma papīra meistardarbnīcu, noslēdzies projekta “Vasaras skola Radošajā kvartālā PASTS” nodarbību cikls. Četras vasaras dienas tika radoši aizvadītas piedaloties keramikas, tekstila, grāmatu iesiešanas, papirusa izgatavošanas un papīra liešanas darbnīcās dažādu jomu profesionālu mākslinieku vadībā.

Paldies dalībniekiem par jauko atmosfēru un prieku darboties! Paldies Ogres novada pašvaldībai par finansējumu!

Un te, neliels ieskats rokas lējuma papīra meistardarbnīcas radošajā procesā.

Uz tikšanos citos radošos notikumos!